European Research Council

Kāpēc ir mūzika?

Mūzika spēj aizkustināt tā, kā to nespēj nekas cits. Tomēr, kā īsti tas notiek? Kāpēc mēs radām mūziku? Zinātnieki pēta skaņas un mūzikas emocionālos, akustiskos un kultūras aspektus.

“No evolūcijas skatupunkta mūzikai pēc būtības nav jēgas,” apgalvo Žanžuljēns Okuturjērs (Jean-Julien Aucouturier), Parīzē dzīvojošs galvas smadzeņu pētnieks. “Tā neiederas evolucionārajā priekšstatā par to, kāpēc mums ir emocijas.”

Dažiem saskarsmes veidiem ir vienkārši izprast izdzīvošanas vērtību. Bļāvieni var izbiedēt ienaidnieku vai brīdināt citus. Valoda var apvienot sociālās grupas. Kāpēc mūsu attīstībā esam radījuši un iemācījušies novērtēt kaut ko tik komplicētu kā mūzika?

Tā ir sena mīkla! Jau kopš Čārlza Darvina laikiem mūzikas emocionālais spēks ir bijis plašu diskusiju temats. Pats Darvins ir izcēlis, ka spēja radīt mūziku vai izjust mūzikas aizkustinājumu ir viena no “visnoslēpumainākajām” cilvēces dotībām.

 

 

 

 

 

 

Mūsdienās tādi izcili domātāji kā Stīvens Pinkers (Steven Pinker) apgalvo, ka mūzika ir patīkams valodas attīstības blakusprodukts. Viņaprāt, tā nav nekas vairāk par “dzirdes siera kūku” — kaut kas, par ko priecājamies, bet visticamāk bez tā arī spētu izdzīvot.

Uz lauvas rēcienu reaģējam pamatotu iemeslu dēļ, jo tā var nozīmēt apdraudējumu, bet zemas čella skaņas ietekme nav dzīvības vai nāves jautājums. No eksistenciālisma viedokļa raugoties, tas, vai kāds spēlē do vai do#, nav nozīmīgi, tomēr tas tik un tā izraisa atšķirīgas emocijas. Tāpat arī mūsu emocionālā gaume un mūzika ir bezgalīgi daudzveidīga: tā var būt melanholiska, izraisīt ļaunas priekšnojautas un būt pārmērīgi eiforiska — atcerieties, piemēram, bītlumāniju un tās sekotājus.

No turku stabulītēm līdz svilpauniekiem

Mūsdienās šī noslēpuma atklāšana ir kļuvusi par strauji pieaugošu zinātnes apakšdisciplīnu, kurā iesaistījušies tūkstošiem pētnieku visā pasaulē, apbruņojušies ar galvas smadzeņu skeneriem, skaņas aprīkojumu, psiholoģijas testiem un mūzikas instrumentiem — no turku stabulītēm līdz maiju svilpauniekiem. Daļu šo centienu finansē Eiropas Pētniecības padome, atbalstot projektus, ko ierosinājuši zinātnieki no visas pasaules. Galējā atbilde uz jautājumu “kāpēc?” vēl arvien nav noskaidrota, tomēr šeit mēs aplūkojam mūzikas tēmas, pie kā zinātnieki strādā.

 

 

Smaidošas mūzikas radīšana

Izprotot emocionālu reakciju uz skaņu, zinātnieki cer, ka mūzika varēs kļūt par terapeitisku rīku.

Vai kādreiz esat dzirdējuši laimīgu klavierspēli? Žanžuljēns Okuturjērs var digitāli koriģēt mūzikas instrumenta skaņu vai pat jūsu balsi, lai izraisītu emocijas. No pētniecības vienības Parīzes Pompidū centrā viņš pēta, kā nemanāmas skaņas tembra izmaiņas var izraisīt bailes vai prieku, reizēm klausītājam neapzinoties, ka tiek spiestas viņu emocionālās “pogas”.

Okuturjērs — datorzinātnieks, kas pārkvalificējies par galvas smadzeņu pētnieku — apgalvo, ka tehnoloģiju progress paver iespējas pētīt saikni starp mūziku un emocijām. Rezultātā varētu izstrādāt mūzikas terapijas un jaunus veidus, kā sazināties ar neverbālām personām, tostarp personām ar autiskā spektra traucējumiem, insulta pacientiem un cilvēkiem komā. Tas varētu pat sniegt uzņēmumiem skaņas manipulācijas rīkus, atbalsta dienesta darbinieku balsij piemērojot filtru, kas liek tiem šķist smaidīgākiem

“Mēs vēlamies atšifrēt mūzikas emocionālo kodu,” viņš stāsta. “Skaņa var kļūt par klīnisku tehnoloģiju, izmantojot algoritmus, kas veido skaņu tā, lai aktivizētu noteiktas galvas smadzeņu daļas, gluži kā farmaceitisko līdzekļu molekulas ietekmē noteiktas ķermeņa daļas.”  

Vai piedzīvojam mūzik-ceitikas ēras sākotni? Piekļuve lieliem datu kopumiem par sejas izteiksmēm, mūzikas izvilkumiem un emocijām — līdztekus digitāliem skaņas manipulācijas rīkiem — ir piesaistījusi inženierus, datorzinātniekus un datu analītiķus jomai, kurā agrāk dominēja muzikologi un pa retam kāds psihologs. Tā nav vien iepirkumu centru fona mūzika; mērķis ir precīza izpratne par skaņu un emocijām. Šobrīd tas ir ļāvis pētniekiem kategorizēt mūziku kā tādu, kas izraisa “pamatemocijas”, piemēram, dusmas vai bailes; identificēt, ka jušanas procesos ir iesaistīti emocijas kontrolējošie mandeļveida kodoli jeb amigdalas, kas atrodas dziļi galvas smadzenēs. Tāpat arī var novērot, kā dažādās kultūrās notiek vai nenotiek (piemēram, cilvēkiem ar galvas smadzeņu traumām) muzikālā uztvere.

Okuturjēra komanda, kas vada EPP finansēto projektu CREAM, ir atklājusi, kā novērot, kas notiek zemapziņas līmenī tad, kad mēs apstrādājam skaņu, proti, pētot ar smaidīšanu saistīto sīko muskuļu raustīšanos.

“Mēs nosēdinājām dalībniekus pie datora un pie sejas viņiem piestiprinājām elektrodus,” viņš skaidro. “Tas mums ļauj mērīt smaidīšanā iesaistīto muskuļu aktivitāti.”

Pēc tam viņi atskaņoja balsis, kas bija apstrādātas tā, lai tās izklausītos priecīgākas, skumjākas vai baiļpilnākas, pielāgojot tembru — šādu tehnoloģiju dēvē par automātisko emociju skaņošanu.

“Mēs izveidojām rīku, kas izmaina balsi, lai tā izklausītos smaidīgāka, nekā tā ir patiesībā,” stāsta Okuturjērs.

Visbeidzot, viņi novēroja elektrodus. Tie uztvēra vairāk smaidā iesaistīto muskuļu raustīšanās kustību, kad tika atskaņotas balsis, kas izmainītas tā, lai tās izklausītos priecīgākas. Iedarbība bija pavisam nemanāma. Pētnieki ne vienmēr spēja pamanīt smaidus, un dalībnieki ne vienmēr apzināti atšķīra “priecīgu” balsi no neizmainītas balss. Taču elektrodi nemelo: viņi smaidīja.

“Dažkārt muskuļi bija precīzāki nekā apzinātie spriedumi,” viņš paskaidro. “Pat tad, ja viņi varēja noteikt, kura balss bija priecīgāka, sejas muskuļi to zināja, vēl pirms to apzinājās pats dalībnieks.”

Smaidīšanai ir daudz dažādu fizioloģisku un psiholoģisku ieguvumu. Pat piespiests smaids vai smaids, kas veidojas, starp zobiem turot zīmuli, var uzlabot noskaņojumu. Skaņas izmantošana, lai aktivizētu smaidīšanā iesaistītos muskuļus, bez jokošanās vai aizkustinošu stāstu stāstīšanas var izraisīt pozitīvas emocijas, mums pašiem to nemaz neapzinoties.

 

 

Tomēr, kāda saistība smaidiem ir ar mūziku? 

Bieži vien, telefonsarunas laikā klausoties sarunu biedrā, var saklausīt, ka viņš smaida. Atslēga ir tembrā! Lūpu forma izmaina skaņas kvalitāti, nemainot toni vai amplitūdu.

“Princips ir līdzīgs kā ģitārai,” stāsta Okuturjērs. “Divām ģitārām ir vienāda garuma stīgas, un tās spēlē vienu un to pašu noti, taču ģitārām ar dažāda izmēra korpusiem, tembri atšķiras, Turklāt tembru var ietekmēt arī dažādas formas variācijas.”

Ģitāras, flautas, klavieres — šo programmu var izmantot jebkurai skaņai. “Mēs šobrīd testējam, vai spējam uztvert priecīgu signālu no manipulētām mūzikas skaņām. Jautājums ir, vai mēs iegūstam smaidīgu reakciju uz smaidīgām klavieru skaņām?”

Viens no iespējamiem pētījuma pielietojumiem varētu būt komas pacientiem. Ir sarežģīti noskaidrot, vai persona, kas ir šķietami veģetatīvā stāvoklī, apstrādā vides informāciju un skaņas. Ja nu šīs skaņas varētu pārveidot tā, lai tās būtu spēcīgākas un vairāk emocionāli rezonētu? “Ja būtu iespējams izmantot skaņu, lai izraisītu, piemēram, bailes, tad varētu pārbaudīt, vai personai rodas emocionāla atbildes reakcija,” paskaidro Okuturjērs.

Ieguvēji varētu būt cilvēki ar autiskā spektra traucējumiem. Francijas komanda plāno sadarboties ar ārstiem, lai noskaidrotu, vai skaņas ar “smaidiņiem” vai pastiprinātu ticamību var izmantot, lai komunicētu ar personām, kam ir grūti uzturēt acu kontaktu vai nolasīt sejas izteiksmi. Smaids nav jāredz, lai to sajustu.

Gluži kā daudz citu tehnoloģiju, daži no pielietojumiem, kas vairāk atgādina zinātnisko fantastiku, ir teju distopiski. Spēja manipulēt ar emocijām, izmainot skaņu, ir spēja manipulēt ar cilvēkiem, bieži tiem par to nemaz nenojaušot.

Kādā eksperimentā CREAM pētnieki lūdza dalībniekiem pastāstīt stāstu par ierašanos jaunā darbā pirmajā dienā ar kavēšanos. Dalībniekiem bija uzliktas austiņas, kas ļāva runājot dzirdēt savu balsi. Taču, pašiem nezinot, skaņa bija pārmainīta, liekot tai izklausīties emocionāli pozitīvai vai negatīvai. Tas ietekmēja to, kā dalībnieki jutās saistībā ar stāstu, un pat ietekmēja vārdu izvēles. Tie, kuri dzirdēja savu balsi, kurai piešķirts viegli norūpējies tembrs, sāka izjust lielāku stresu un redzēja situāciju daudz sliktākā gaismā. Cilvēki, kas dzirdēja balsis, kam piešķirts jautrāks tembrs, uz darba kavēšanu raudzījās filozofiskāk.

“Viņiem nebija ne jausmas, ka viņi dzirdēja savu balsi ar reāllaikā pievienotiem efektiem,” viņš stāsta. “Jo vairāk dzirdēja pozitīvi noskaņoto balss versiju, jo laimīgāki dalībnieki jutās. Viņi pat sāka mainīt izmantotos vārdus atkarībā no tā, ko viņi dzirdēja.”

Šobrīd notiekoši eksperimenti par to, kā austiņas var modificēt atskaņoto skaņu, var bruģēt ceļu uz ierīcēm, kas “filtrē” pasauli, lai tā šķistu mazāk — vai vairāk — strespilna. Tāpat ir arī citas iespējas: izklaides nozare varētu atskaņot emocionāli uzlabotu mūziku; darba vietās varētu pārraidīt skaņas, kas veicina produktivitāti vai labsajūtu; politiķi varētu runāt mikrofonos ar uzticības filtru; un, kad zvanāt mobilā tālruņa operatoram, lai sūdzētos, klientu apkalpošanas speciālists varētu automātiski noskaņot balsi, lai tā izklausītos siltāka un paustu rūpes. Ar jums varētu pamatīgi manipulēt.

“Tā pat nav zinātniskā fantastika,” saka Okuturjērs. “Šobrīd jau pastāv dažas no šīm tehnoloģijām. Mums ir jāizveido sociāli noderīgi rīki, taču ir arī jāinformē sabiedrība par to, ko skaņu tehnoloģijas var paveikt. Labāk zināt to, kas ir iespējams.”