European Research Council

Turku mūzikas delikatese: Austrumi sastopas ar Rietumiem

Pētnieki Lielbritānijā un Turcijā cenšas atrast kopīgu mūzikas valodu

Mūzika definē kultūru. Šeit pētnieks Maikls Elisons (Michael Ellison) intervē turku mūziķus par viņu pielietoto tehniku.

Maikls Elisons zina, ka globalizācija nav joka lieta. Tā liek kultūrām sadurties. Rezultātā rodas gan problēmas, gan iespējas. Vai mūzika var atšķirībās rast vienotību?

Elisons ir daiļrunīgs amerikāņu komponists, kurš šobrīd strādā Bristoles Universitātē un vada EPP projektu, kurā ir apvienota mūzika no divām dažādām mūzikas pasaulēm: turku makam un Rietumu klasiskā un laikmetīgā mūzika. Sadarbojoties ar Stambulas Tehnisko universitāti, Elisons un viņa pētnieku komanda strādā ar Turcijas instrumentālistiem, izstrādājot jaunas nošu pieraksta sistēmas un vadot darbseminārus, lai apvienotu abus mūzikas veidus.

 

 

 

Tas var būt sarežģīti. Pirmkārt, viņaprāt, turku tradīcijā ir nepieciešami labi improvizētāji: “Viņi daudz ko spēlē uz dzirdi.” Rietumu klasiskie mūziķi parasti vēlas visu pierakstīt. Sanākot kopā, “abu pušu mūziķi pamet komforta zonu. Tas ir lēns process.”

Vienā darba seminārā Rietumu mūziķi mēģināja padarīt makam skaņdarba mūzikas skanējumu vienotāku, ne tik ļoti improvizētu, savukārt Turcijas mūziķi tam nepiekrita. Elisons stāsta:

“Visbeidzot, viens no Rietumu mūziķiem minēja Berlīnes Filharmonijas orķestri kā izcilības piemēru tam, kā precīzi spēlēt kopā."

“Tad mūsu ney mūzikas spēlētājs Bulents Ozbeks (Bülent Özbek) vaicāja: “Tātad visinteresantākais šajā koncertā ir tas, ka viņi visi precīzi spēlē kopā?” 

“Jā, viņi ir izcili,” sekoja atbilde.

Uz to Ozbeks atbildēja: "Tādā gadījumā mani neinteresētu šāda koncerta apmeklējums.'”

Elisons teju brīvi pārvalda abus mūzikas veidus. Klasisko turku mūziku dēvē par makam, un tās saknes meklējamas vismaz XV gadsimtā un Osmaņu sultāna Murada II galmā. Šis vārds apzīmē vietu — veidu, kā katrai mūzikas tonalitātei ir pamatnots un pēdējā nots (līdzīgi kā Rietumu koncepcijā, sākot ar Senās Grieķijas ziedu laikiem, ir toņi, ap kuriem kustas melodija). Instrumenti ir smalki un daudzveidīgi — no lautai līdzīgā oud  līdz ney, ko izgatavo no niedres un spēlē, iepūšot vienā galā.

Elisons cer, ka pētījums par Austrumu-Rietumu mūzikas savienošanu ļaus radīt jaunu laikmetīgās mūzikas un operas novirzienu. Līdz šim ir radīta viena kameropera, kā arī izstrādāti jauni paņēmieni un stratēģijas, lai savstarpēji satuvinātu divu dažādu tradīciju mūziķus, piemēram, izmantojot modificētu Rietumu stila klaviatūru, kas var atskaņot turku mūzikas skaņas. Viņš detalizēti pēta balsi, izmantojot spektrogrāfus, ar ko analizē dziedātāja toņa nokrāsu, un (drīzumā) “elektroglotogrāfus”, kas mēra vibrācijas balss saitēs. Šie centieni, līdztekus tradicionālo dziedātāju video izpētei, var palīdzēt iemācīt noteiktus Mazāzijas dziedāšanas veidus. Kā juruku (Yörük) un kurdu dziedātāji uzstājoties izmanto kaklu?  

“Balss ir primārais instruments daudzu kultūru mūzikā,” stāsta Elisons. “Piemēram, turku mūzikā instrumentālisti klausās no izciliem tradicionālajiem dziedātājiem, lai mācītos spēlēt.”

Neizbēgami arī politikai ir nozīme. Elisons stāsta, ka, pirmo reizi ierodoties Turcijā pirms aptuveni 20 gadiem, viņu pārsteidza “politiskās informācijas apjoms, ko vidējā persona tiecās piedēvēt atkarībā no tā, vai persona, muzikāli runājot, “piesliecas Rietumiem vai … Austrumiem”. Man ir daudzkārt nācies paskaidrot, ka manai interesei par osmaņiem vai makam mūziku nav nekāda sakara ar politisko dienaskārtību; tā ir saistīta vienīgi ar mūziku.”

Viņa ambīcijas ir likt vairāk Rietumu komponistiem un mūziķiem domāt kā turkiem; piemēram, šobrīd par to tiek rakstīta grāmata. Taču viņš jau ir sakomponējis operu, kurā apvienotas mūzikas tradīcijas. Tās nosaukums ir Deniz Küstü: Jūršķērsotais zvejnieks (The Sea-Crossed Fisherman), un tā ir balstīta uz turku rakstnieka un cilvēktiesību aktīvista Jašara Kemala (Yashar Kemal) 1978. gada romānu ar tādu pašu nosaukumu. 70 minūšu garais skaņdarbs apvieno turku un Rietumu instrumentus un ietver mūsdienīgu horeogrāfiju un video materiālu. Mūzika variē no skarbas līdz rotaļīgai, no disonējošas līdz sapņainai. Žurnāla Opera kritiķis to aprakstīja šādi: “Instrumenti izlaužas no tradicionālajām lomām un sajaucas, veidojot jaunas skaņu nianses un liekot mūzikas jūrai zaigot.”

Šobrīd rašanās stadijā atrodas vēl viens liels muzikālā teātra darbs, kas balstīts uz vēl kādu tā paša autora romānu Leģenda par 1000 buļļiem (Legend of 1000 Bulls), kurā aprakstīts Austrumturcijas juruku cilšu klejošanas kultūras noriets.  

“Tas ir skumjš, bet skaists romāns par ļaudīm, kas spiesti pārcelties uz dzīvi citviet,” skaidro Elisons. “Tajā ir vērojamas interesantas paralēles ar mūsdienu migrāciju.”

Spēlējiet kopā draudzīgi!

Intervija ar starpnieku mūzikas pasaulē

Komponists Maikls Elisons strādā pie tā, lai novērstu kultūras plaisas starp turku un Rietumu mūziku. EPP stipendijas ietvaros Stambulas Tehniskajā universitātē kopš 2016. gada aprīļa regulāri notiek mēģinājumi un darbsemināri. Elisons sniedz mums ieskatu šajā procesā.

J: Kā abu nometņu — Austrumu un Rietumu — mūziķi sākotnēji reaģēja cits uz citu un uz jums kā diriģentu un komponistu?

Viena no lietām, kas mani pārsteidza, kad es pirmoreiz ierados Turcijā, 1997. gadā, bija politiskās informācijas apjoms, ko vidējai personai bija tendence piedēvēt atkarībā no tā, vai persona muzikālā ziņā “sliecas uz Rietumiem”, t.i., izvēlas klasisko mūziku, džezu vai roku, pretstatā osmaņu jeb turku tautas mūzikai, t.i., “sliecas uz Austrumiem”. Man ir daudzkārt nācies paskaidrot, ka manai interesei par osmaņiem vai makam mūziku nav nekāda sakara ar politisko dienaskārtību; tā ir saistīta vienīgi ar mūziku. Un, dīvainā kārtā, tā pati situācija nozīmēja, ka es, iespējams, varētu būt viens no pirmajiem komponistiem Turcijā, kas izmanto makam instrumentus nopietnā veidā savā mūzikā, līdztekus ļoti nelielam skaitam turku komponistu.

Par laimi “politiskā” dimensija ir atmaigusi, sevišķi pēdējo 10 gadu laikā. Interesanti ir tas, ka, manuprāt, īpaši mana “Mevlana” opera, bet arī mans EPP projekts un tādu komponistu darbība kā Onurs Turkments (Onur Türkmen) palīdz padarīt makam mūzikas pētīšanu par jaunu Turcijas komponistu muzikālu izvēli vairāk nekā par politisku izvēli. Faktiski sabiedrība un mūziķi kļūst iecietīgāki, kamēr politiskā situācija ir bijusi polarizējoša.

Tas, kas ir patiešām fascinējoši, kad es sāku šo pētījumu, es atskārtu, ka tieši atšķirība starp mutvārdu un rakstisko tradīciju bija patiesais šķērslis Rietumu un makam mūziķu savstarpējai izpratnei. Turklāt ļoti atšķirīgās vērtības, kas piemīt abām mūziķu grupām, pamatīgi tos kavēja. Mēs vēl arvien atklājam jaunus atšķirīgo estētisko vērtību slāņus. Viens vispārinājums ir tāds, ka Rietumu skolas mūziķiem kopumā, šķiet, vairāk rūp rakstiskā materiāla precīza izpilde, savukārt makam mūziķi nepievērš pārmērīgu uzmanību izpildījumam. Tā vietā viņi nemitīgi rada — virzoties pa makam ceļu vai veidojot savas interpretācijas par strukturālāku nošu rakstu, ko var atrast makam mūzikas nošu rakstā.

J. Kā var apiet praktiskās problēmas, piemēram, to, ka Austrumu instrumenti parasti ir klusāki nekā Rietumu, bet pasaulē vairāk dominē Rietumu mūzika?

Tā tas ir, un faktiski makam instrumenti labāk saskanētu ar da gamba violām un “agrīnās mūzikas” Rietumu instrumentiem, nevis ar vijoles saimes instrumentiem un pūšamiem instrumentiem. Vienkāršā atbilde ir tāda, ka mēs skaņu pastiprinām, un tas mūsdienās ir viegli paveicams, nezaudējot dabiskumu.

Tas, ka Rietumu mūziku uzskata ne vien kā dominējošo, bet tai kopumā piešķir lielāku prestižu, jo sevišķi Turcijā, ir sarežģītāk risināms jautājums, jo Rietumu struktūras dominē it visur. Divus gadus pēc projekta sākuma esmu beidzot sapratis, ka Rietumu hegemonija, līdztekus lielākoties neapzinātiem (sauksim tos par) pārākuma kompleksiem bija tik spēcīgi, ka man nācās tos aktīvi nomākt, lai panāktu, ka šie divi atšķirīgie mūzikas stili atrastos patiesi vienlīdzīgā — starpkultūru vai virskultūru — stāvoklī.

Tāpēc mana pieeja ir teikt saviem Rietumu skolas mūziķiem: “Labi, pamēģiniet spēlēt kā ney vai kemençe muzikants, neaizmirstot par melodijas ornamentāciju, improvizāciju un citām lietām, ko apgūst mutvārdu tradīcijā.” Un šo izaicinājumu rezultātā ir ārkārtīgi pastiprinājusies savstarpējā cieņa, kā arī — un tas ir patiesi aizraujoši — tas, ko mana grupa Hezarfen Ensemble spēj paveikt kolektīvi un individuāli kopā ar makam mūzikas draugiem, kapacitātes un amplitūdas ziņā.

J. Kā jūs izpētāt mūzikas kultūru ar darbsemināru un mēģinājumu palīdzību?

Mūsu etnogrāfiskais darbs īpaši pievēršas veidiem, kā mūziķi ar dažādu pieredzi un izcelsmi, pirmkārt, domā, mācās, pieiet mūzikai un nodod to, un tad kā šie nostiprinājušies veidi tiek ietekmēti, tiem savstarpēji mijiedarbojoties, un kad ir jāpievēršas kaut kam virskulturālam. Parasti to faktiski redzam atpakaļgaitā — proti, pamatā esošās tendences un pieņēmumi izkristalizējas, sastopoties ar kaut ko ārpus mūziķu komforta zonas vai tad, kad kaut kas pilnīgi pašsaprotams mūziķim no vienas kultūras ir kaut kas pilnīgi nepārredzams vai izaicinošs citas kultūras pārstāvim.

 

Ar vienu nepietiek

Būsim atklāti, klavieru dueti ir apnicīgi! Tomēr daži pētnieki mēģina noskaidrot, kā tie darbojas. Vai tas varētu palīdzēt izprast sadarbību – no cilvēka līdz robotiem?

 

 

Kā patiesībā darbojas dueti? Natālijas Zēbancas (Natalie Sebanz) laboratorijā lietpratējs un amatieris mēģina saspēlēties.

Kas mūzikas duetu padara lielisku? Vai tas gluži vienkārši ir parasts uzstāšanās veids vai varbūt šajā sadarbībā ir arī kas īpašs? Atbildes uz šiem jautājumiem uzlabos ne tikai klavierkoncertus; tās sola uzlabot dažādas starppersonu attiecības un, iespējams, piešķirt robotiem zināmu “intuīciju”, kas ir kritiski svarīga, lai efektīvi strādātu ar cilvēkiem.

Būdama zinātniece kognitīvajā jomā un interesējoties par mūziku, Natālija Zēbanca Centrāleiropas Universitātē, Budapeštā, dziļi ielūkojas tajā, kas notiek galvas smadzenēs, kad divi cilvēki spēlē klavieru duetu.

“Mēs vēlamies izprast, kā divi cilvēki saskaņo darbības, lai panāktu kopīgu rezultātu,” stāsta Zēbanca. “Mūzikas duetos liela nozīme ir laikam — līdz pat milisekundei.” Turklāt dueta spēlētāji arī cenšas paredzēt partnera nākamo soli. Kas notiek, ja partneris ir iesācējs un ritms pieklibo? “Reakcija nederēs. Šeit ir jāparedz otra pianista nākamās darbības.”

Zēbanca vada EPP projektu JAXPERTISE, kas pēta mācīšanos ar vienotu rīcību. Viņas komanda uzdeva prasmīgu pianistu pāriem iegaumēt klavieru dueta abas partijas, un tad tiem bija kopā jāspēlē — katram savu partiju. Abiem pianistiem bija uzvilkta elektroencefalogrāfijas (EEG) skalpa cepurīte — ierīce, kas uzrauga galvas smadzeņu darbību.

Pirmais piegājiens bija nevainojams. Galu galā šie bija divi profesionāli mūziķi ar lielu pieredzi. Tad Zēbanca lika tiem uzvilkt austiņas un sāka variēt ar skaņas augstumu, ko tie dzirdēja austiņās, lai novērotu, kā pianisti reaģēs.

Dažas notis bija izmainītas un neatbilda nošu partijai, taču tas neietekmēja kopējo skaņas rezultātu. Piemēram, lai arī pianisti varēja dzirdēt “nepareizo” noti, tā iederējās pianistu kopīgi radīto akordu harmonijā un disonanse neradās. Savukārt citu nošu skaņas augstums bija izmainīts tā, ka rezultātā skaņa disonēja.

Pētījuma rezultāti liecināja, ka duetā pianisti nemitīgi uzrauga ne vien savu sniegumu, bet arī partnera spēli, lai varētu paredzēt partnera nākamos soļus. Vietās, kur rezultējošā skaņā bija iekļautas kļūdas, smadzenēs radās spēcīga reakcija. Tā bija visvairāk izteikta vietās, kur kļūdas ietekmēja kopējo rezultātu. “Cilvēki ir ļoti jutīgi pret kļūdām — sevišķi pret savējām,” apgalvo Zēbanca.

 

Nošu zināšana

Atsevišķā pētījumā JAXPERTISE komanda pētīja duetu dinamiku, ja viens partneris ir lietpratējs, bet otrs — iesācējs. Pētnieki vēlējās noskaidrot, cik labi lietpratēji spēja paredzēt — un ņemt vērā — amatieru pieļautās ritma kļūdas? Dažos gadījumos iesācējus lika pārī ar pieredzējušiem pianistiem, kas pārzināja dueta abas daļas, bet citos lietpratējs pārzināja tikai savu partiju. Atklājās, ka gadījumos, kad lietpratējs pārzināja abas partijas, pianisti varēja labāk saskaņot rīcību, uzlabojot dueta kopējo skanējumu.

Šie atklājumi sasaucas ar pētījumiem, kas liecina, ka harmonisku duetu var panākt divējādi: ir jābūt nepārprotamam līderim un sekotājam vai arī diviem vienlīdzīgiem partneriem. Turpretim, viņa skaidro, “ja ir abu kombināciju sajaukums — partneri nav vienlīdzīgi, un nav skaidrs, kurš uzņemsies vadību — rodas problēma. Ārpus mūzikas to var vērot uzņēmumos, kuros pastāv hierarhija, taču trūkst līderības.” 

Šis ir viens no vairākiem gadījumiem, kur duetu pētīšana ir piemērojama citās jomās. Tāpat rezultātus var piemērot dejā — kur ar vienu nepietiek, lai dejotu tango —, kā arī tenisa dubultspēlēs. Arī skolotāja un audzēkņa attiecību mērķis arī tiekties uz kopīgu rezultātu. “Mūsu nākamajā projektā raudzīsimies noskaidrot, kas skolotāju padara par labu skolotāju. Vai ir labāk skaņdarbu spēlēt pamīšus, lai audzēknis var atdarināt skolotāju, vai arī kaut kas tiek iegūts, spēlējot kopā, sniedzot audzēknim “sastatņu” atbalstu, kurā darboties?”

Tāpat interese pieaug par kolaboratīvajiem robotiem jeb kobotiem, kas strādātu līdztekus cilvēkiem rūpnīcās, birojos un sadzīves situācijās. Piemēram, ja cilvēki kustas sinhroni, viņi cits citam patīk labāk; tāpēc, ja roboti varētu pielāgoties tam, kā kustas un runā cilvēki, tas varētu padarīt cilvēka un mašīnas saskarsmi dabīgāku.

“Pētniecību mūsu jomā plaši izmanto robotikas nozares pārstāvji,” stāsta Zēbanca. “Daļa pētījumu aplūko salīdzinoši vienkāršus sadarbības uzdevumus, piemēram, robots iedod cilvēkam krūzīti. Gluži kā duetā arī šeit robotam ir jāparedz nākamā darbība, ko veiks partneris — cilvēks. Visu nosaka spēja paredzēt.”

 

 

 

 

 

Read the original article in English here